2025. gada 31. oktobris — jubilejas datums!
Šajā dienā mēs pieminam Krišjāni Baronu — izcilu Latvijas
kultūras darbinieku, cilvēku, kura vārds uz visiem laikiem
saistīts ar tautas atmiņas saglabāšanu.
Krišjānis Barons — latviešu dainu tēvs.
Barons, kurš studēja matemātiku un fiziku Tērbatas universitātē,
veltīja savu dzīvi ne tikai zinātnei, bet arī kultūrai. Trīs
gadu laikā, strādājot par avīzes “Pēterburgas Avīzes” redaktoru,
viņš uzrakstīja un publicēja vairāk nekā simts rakstu par
dabaszinātnēm. Tomēr viņa īstais aicinājums bija latviešu
tautasdziesmu — dainu — vākšana un saglabāšana, jo tajās skan
tautas dvēsele.
Mēs noliecam galvas Barona priekšā — domātāja, izglītotāja,
zinātnieka un sapņotāja, kurš ticēja gaišai Latvijas nākotnei.
Pagājuši gandrīz divi gadsimti, bet viņa darbs joprojām dzīvo ik
vārdā, ik dziesmā, ik sirdī, kur skan latviešu valoda.
Krišjānis Barons (31. oktobris 1835 — 8. marts 1923) bija izcila
personība latviešu kultūras vēsturē — folklorists, rakstnieks,
izglītotājs un viens no jaunlatviešu kustības līderiem. Viņu
pelnīti dēvē par dainu tēvu — tūkstošiem tautasdziesmu glabātāju
un sistematizētāju, kas veido Latvijas garīgo sirdi.
Barons dzimis Struteles muižā (tagad Tukuma novadā), kur viņa
tēvs strādāja par pārvaldnieku. Viņš mācījās Kubeļu skolā pie
pazīstamā pedagoga Ernesta Dinsberga, vēlāk — Ventspilī un
Jelgavā. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, viņš iestājās Tērbatas (tagad
Tartu) universitātē, kur studēja matemātiku un fiziku. Tur
Barons iepazinās ar Krišjāni Valdemāru un aktīvi piedalījās
latviešu studentu pulciņa darbībā, kas kļuva par nozīmīgu
nacionālās apziņas veidotāju.
Naudas trūkuma dēļ Barons bija spiests pārtraukt studijas, bet
drīz kļuva par laikraksta “Pēterburgas Avīzes” līdzstrādnieku un
vēlāk — faktisko redaktoru. 1865. gadā avīze tika slēgta, un
Barons nonāca policijas uzraudzībā kā politiski neuzticams
cilvēks.
Gandrīz trīsdesmit gadus viņš pavadīja Krievijā — Voroņežas
guberņā un Maskavā, kur strādāja par mājskolotāju muižnieka
Ivana Stankeviča ģimenē. Tieši šajā laikā viņš uzsāka savu mūža
lielāko darbu — latviešu tautasdziesmu vākšanu.
Kas ir dainas?
Dainas ir īsas tautasdziesmas, tikai četrās rindās, bet katrā no
tām slēpta gadsimtu gudrība. Tās stāsta par dzīvi un darbu, par
ģimeni un mīlestību, par dabu un svētkiem, par dzimšanu un nāvi,
par visu, kas cilvēkam svarīgs visos laikos.
Katra daina — kā sēkliņa, no kuras izaug tautas vēsture.
Dainas ir latviešu poētiskā dvēsele — tajās glabājas senie
priekšstati par labo un ļauno, par pasaules kārtību, par cilvēka
un dabas saskaņu. Tajās nav gari stāsti, tikai tēli, jūtas un
ritms. Dainas dziedāja svētkos, laukos, pie bērna šūpuļa un
mājas sliekšņa.
Barons vērsās pie tautiešiem ar aicinājumu sūtīt viņam
tautasdziesmas — “par labu zinātnei un latviešu ciltij”. No
visiem Latvijas novadiem viņam sāka sūtīt rokrakstus — zemnieki,
skolotāji, mācītāji, studenti — visi, kas vēl atcerējās senos
dziedājumus.
Tā radās ideja par “Dainu skapi” — unikālu krātuvi ar 70
atvilktnēm, katrā 20 nodalījumi, bet katrā nodalījumā — 200
kartītes ar tautasdziesmu tekstiem. Kopā — ap 280 000 dainu!
No 1878. gada Barons turpināja un attīstīja Fricis Brīvzemnieka
iesākto darbu tautasdziesmu vākšanā un sistematizēšanā. Viņa
mūža darbs vainagojās ar akadēmisko izdevumu “Latvju dainas”
(1894–1915) — sešos sējumos, kuros apkopoti 217 996 dziesmu
teksti.
Šis izdevums kļuva ne tikai par folkloras krājumu, bet par īstu
tautas eposu, kas pielīdzināms “Kalevalai”, “Iliādai” vai “Igora
dziesmai”.
Pateicoties Krišjānim Baronam, latviešu tautasdziesmas ir
ieguvušas mūžīgu dzīvi. Kā teicis Raimonds Pauls:
“Bez šī cilvēka mazās filozofiskās tautasdziesmas būtu zudušas,
un līdz ar tām — arī vesela nacionālās kultūras lappuse cilvēces
vēstures grāmatā.”
Krišjānis Barons nodzīvoja 88 gadus un ir apbedīts Lielajos
kapos Rīgā.
Šodien viņa vārds skan katrā latviešu mājā, kur dzied senās
dziesmas.
Katras dainas ritmā dzīvo tautas daļiņa, un kamēr skan šis
klusais dziedājums — dzīva ir arī piemiņa par Krišjāni Baronu,
cilvēku, kurš savāca, saglabāja un uzdāvināja nākamajām paaudzēm
savas zemes dziesmu.
Šodien mēs godinām Dainu tēvu — cilvēku, kura darbs dzīvo katrā
skolā, katrā bērna balsī, kas dzied latviešu dziesmu.
Lai Krišjāņa Barona sapnis — gudra, stipra un dziedoša Latvija —
nekad nebeidzas!
