Locītavu hipermobilitātes nozīme klīnikā īpaši akceptēta pēdējos 30-40 gados. Visvairāk uz to atsaucas reimatologi, ķirurgi un traumatologi, pētot tādas parādības kā plakanā pēda (flexible flat feet), artrīti un artralģijas, miofasciālās sāpes, locītavu sadzīves un sporta traumas, fibromialģijas, stājas problēmas – skoliotiskā, kifotiskā, hiperlordotiskā stāja, skolioze un vāja tolerance pret fizisko slodzi, iedzimtas gūžas locītavu displāzijas.

        Teorija par hipermobilitātes saistību ar bērnu pēdas garenvelves pazemināšanos patlaban ir vispār atzīta. Mūsdienu literatūrā šī teorija ieguvusi savu nosaukumu- flexible flat foot. Šī teorija pauž, ka tieši pēdas saišu vājums neļauj stabili noturēt kopā garenvelves kaulus. Pie regulārām fiziskajām slodzēm saišu aparāts ar laiku nostiprinās. Pēdas saites, kurām pastāvīgi jānotur ķermeņa vertikālais stāvoklis, ātri kļūst rezistentas un, bērnam augot, nodrošina arvien lielāku pēdas garenvelves stabilitāti slodzes laikā.

        Palielinoties vecumam, locītavu hipermobilitāte samazinās. Trīs gadu vecumā to konstatēja 65% bērnu, bet septiņu gadu vecumā – 42%. Autori, kuri apspriež locītavu hipermobilitāti, runā par saistaudu, galvenokārt saišu, īpašībām.

        Var pieņemt, ka hipermobilitātes tendence regresēt ir skaidrojama ar iespējamu fiziskas slodzes iespaidu uz saistaudu, t. sk. saišu, īpašībām. Regulāras stiepšanas slodzes ievērojami palielina saišu rezistenci. Iespējams, tāpēc ķermeņa labajā pusē hipermobilitāte ātrāk regresē nekā kreisajā ( apsekoto absolūtais vairākums nebija kreiļi). Interesanti atzīmēt, ka atšķirības starp ķermeņa labās un kreisās puses hipermobilitāti roku locītavām bija ievērojami lielākas nekā ceļa locītavām. ( teim, kuri nav kreiļi, aktīvāk tiek lietota labā roka, bet kāju slodze ir vairāk simetriska.) Bez tam, hipermobilitātes testēšanas rezultātus iespaido arī virs locītavas esošo muskuļu stāvoklis – testa izpildes laikā daži no tiem ir iestiepti. Bērniem muskuļi, kas saliec elkoni, noslogoti mazāk nekā muskuļi, kas saliec delnu, nodrošinot satveršanas un noturēšanas funkciju, kā arī kāju un muguras posturālie muskuļi, kas notur ķermeni vertikāli. Šāda hipermobilitātes patoģenēzes izpratne var reāli mainīt hipermobilo cilvēku attieksmi pret fiziskām aktivitātēm. Vadoties no iepriekšējām patoģenētiskajām teorijām, loģiskas būs biežākas rekomendācijas hipermobiliem cilvēkiem atturēties no intensīvām fiziskām slodzēm un sporta nodarbībām paaugstināta traumu riska dēļ. Ja pieņem izvirzīto hipotēzi, tad intensīviem ārstnieciskās fizkultūras vingrinājumiem, kas trenē muskuļus, jākļūst par galveno priekšnoteikumu hipermobilitātes kompensācijai un traumatisma profilaksei.