Novirzes no normālas stājas pieņemts saukt par stājas traucējumiem. Tiek uzskatīts, ka stājas traucējumi nav saslimšana, jo ir tikai funkcionālas izmaiņas. Tajā pašā laikā tie var būt nopietnu saslimšanu pirmās pazīmes [11].

    Stājas traucējumi var būt frontālā, sagitālā un horizontālā plaknē.

    1900.gadā izdalīja 4 stājas traucējumu tipus sagitālā plaknē- kifotiska jeb sakumpusi, apaļa, apaļi ieliekta un plakana mugura, vēlāk izdalīta plakani ieliekta un plakani izliekta mugura.

    Tikai 1962. gadā pieņēma jēdzienu “stājas traucējumi frontālā plaknē” agrāk pieņemtā- skoliotiska stāja vietā [6,2].

    Kifotiskas jeb sakumpušas stājas gadījumā- palielināta krūšu kifoze augšējā trešdaļā, samazināta jostas lordoze[12,13], pleci novirzīti uz priekšu, spārnveida lāpstiņas[11,13].

     Pie apaļas- palielināta krūšu kifoze visā tās garumā, muguras muskuļi ir izstiepti, krūšu saīsināti, pie tam jostas lordoze izlīdzināta [11,12,13].

    Apaļi ieliekta mugura raksturojas ar- visu mugurkaula fizioloģisko izliekumu palielināšanos. Galva, kakls, pleci novirzīti uz priekšu, izgāzts vēders, ceļi maksimāli iztaisnoti, izstiepti muguras muskuļi, vēdera preses muskuļi, gluteālie un augšstilbu mugurējie muskuļi[11,12,13].

    Plakana mugura- mugurkaula izliekumi izlīdzināti [11] vai iztrūkst, krūšu kurvis nobīdīts uz priekšu, izgāzts vēders, samazināts iegurņa noliekšanās leņķis, spārnveida lāpstiņas[12,13].

     Plakani ieliektai mugurai raksturīgs- izlīdzināta krūšu kifoze, bet jostas lordoze palielināta, pie tam iegurņa noliekšanās leņķis palielināts, vāji vēdera preses muskuļi [11].

    Plakani izliektas muguras gadījumā iztrūkst krūšu kifoze uz patoloģiskas jostas daļas kifozēšanās fona. Mugura atgādina apgrieztu jautājuma zīmi [13].

    Stājas traucējumu dēļ bērniem bieži ir sastopamas plakanās pēdas, kas lielākoties nav iedzimtas, bet ir iegūtas iegurņa un ceļu locītavu vājo saišu dēļ. Pēdai izšķir divas velves garenvelvi un šķērsvelvi, visbiežāk ir samazināta garenvelve, ko lielākoties izraisa „ X „ veida kāju deformācija, pie kuras ir izmaiņas kāju muskulatūrā un locītavu saitēs, vienā pusē tās ir saīsinātas, otrā – iestieptas.

Kā otrs kāju deformāciju veids – „O „ veida kājas, kam raksturīgi stipri izliekti apakšstilbi, pēdas atrodas cieši viena pie otras, bet atstarpe starp ceļu locītavām ir palielināta. „O „ veida kājas rada mazāk traucējumu nekā „ X „ veida kājas.

Debrunner 1987. gadā un Schirmeye 1967. gadā pasvītroja, ka genu valgum stāvoklis var būt idiopātisks un simptomātisks. Pirmskolas vecuma bērnu ceļa locītavas nobīde uz iekšu ievērojami samazinās – no 10-15 grādiem trīs gadu vecumā līdz 4-6 grādi septiņu gadu vecumā. Tajā pašā laikā zināma genu valgum tendence saglabājas lielākajai daļai pieaugušo, lai gan optimāli būtu, jā gūžas, ceļa un talokrulārās locītavas centrs atrastos vienā vertikālā līnijā. Līdz 1,5-2 g.v. bērniem kāju forma ir citāda – genu varum jeb O kājas līdz 16-18 grādiem. Pārmaiņas no O kājām uz X kājām skaidro ar nevienmērīgu kaulu augšanu augšanas zonās ceļa apvidū. Laterālais kondilis attīstās ātrāk, un tas izsauc ceļa locītavas ievērojamu addukciju. Atsevišķos gadījumos addukciju palielina paaugstināts gūžas pievilcējmuskuļu tonuss, taču vairumā gadījumu, pat ja bērnam ir ļoti pievilkti ceļi, muskuļu tonuss nav paaugstināts. Savā publikācijā Nagura 1972. gadā nosauca 33 slimības, kuru gadījumā genu varum ir sastopams kā simptoms. Ja ceļa valgus ir ļoti liels un neuzrāda tendenci samazināties, korekcijai tiek ieteikti galvenokārt ķirurģiski paņēmieni, papildinot tos ar ortožu valkāšanu.

Virknē pētījumu ir pierādīts, ka maksimālais ceļu valgizācijas vecums dažādām tautām var būt ļoti atšķirīgs. Pētot šo jautājumu Amerikā, Somijā un Ķīnā dzīvojošiem bērniem, maksimālo valgus lenķi apraksta 3-4 gadu veciem bērniem. Līdzīgi dati ir arī T. Segliņas 1968. gada publikācijā par Latvijas bērniem. Indijas bērniem noteica šo vecumu agrāk – apmēram 1-2 gadi, Turcijā dzīvojošiem bērniem maksimālais genu valgum lenķis sastopams ap 13-15 gadu vecumu.

Daži autori uzskata, ka genu valgum pazemina pēdas garenvelvi. Vienlaicīgi ceļu un apakšstilbu valgus stāvoklis ievērojami pārslogo iekšējo garenvelves daļu, kas izsauc velves saplacināšanos. Taču tad nav iespējams loģiski izskaidrot, kāpēc, sasniedzot 5-7 g.v., lielākajai daļai bērnu pēdas garenvelves augstums pie saglabāta genu valgum normalizējas vai pat paaugstinās. Ja šādi skaidrojam pēdas garenvelves pazemināšanās mehānismu, tad, tāpat kā izteiktas femur antetorsijas ārstēšanā, iespēju robežās jācenšas kompensēt velves pārslodzes, valkājot supinatorus. Dažkārt tiek izteikts pieņēmums, ka pēdas valgus stāvoklis savukārt var veicināt valgus augšstilbu un ceļu deformāciju izveidošanos, un supinēti apavi un pēdas ortozes tiek ieteiktas arī genu valgum korekcijai.

Atkarībā no stājas traucējumu smaguma pakāpes izšķir trīs grupas [16]:

      nenozīmīgas stājas izmaiņas, kuras ietver tikai mugurkaula statikas traucējumus,

      vidēji izteiktas stājas izmaiņas, kuras ietver mugurkaula statikas un dinamikas     traucējumus,

      izteiktas stājas izmaiņas, kas ietver gan statikas, gan dinamikas kustību stereotipu, gan muskuļu, īpaši posturālo, tonusa balansa traucējumus.

Vienotas stājas traucējumu klasifikācijas un novērtēšanas metodes mūsdienās joprojām nav.

Nepareiza stāja liek domāt par vairākiem iemesliem, kurus noteikt var tikai testējot atsevišķas muskuļu grupas.