Stāja

Stāja ir cilvēka brīva ierasta poza sēžot, stāvot [2], optimāla ir tāds telpisks muskuļu- skeleta sistēmas elementu savstarpējs izkārtojums, pie kura ar minimālu posturālo muskuļu enerģijas patēriņu tiek noturēts balsta- kustību aparāta līdzsvars vertikālā stāvoklī.

 No anatomiskā viedokļa cilvēka stāju nosaka, pirmkārt, mugurkaula fizioloģisko izliekumu attīstība, mugurkaula forma, krūšu kurvja forma, galvas stāvoklis, plecu joslas, augšējo un apakšējo ekstremitāšu stāvoklis, iegurņa noliekšanās leņķis, otrkārt, stāja atkarīga no muskuļu darba kvalitātes ķermeņa līdzsvara noturēšanai.

No fizioloģiskā viedokļa stāja ir kā dinamiskais stereotips, kuru iegūst individuālās attīstības un audzināšanas ceļā.

Pareizas jeb optimālas stājas gadījumā abas ķermeņa puses ir simetriskas, galva tiek turēta taisni, pleci atbrīvoti, atvirzīti nedaudz atpakaļ, lāpstiņas piekļautas mugurkaulam, vēders ievilkts, kājas iztaisnotas gūžu un ceļu locītavās, mugurkauls saglabā normālus izliekumus. Smaguma centrs novietots vertikāli virs līnijas, kas savieno abas gūžas locītavas S3 skriemeļa ķermeņa līmenī.

Normāla stāja nodrošina optimālus apstākļus organisma fizioloģiskiem procesiem. Iekšējie orgāni atrodas stāvoklī, kurā iespējama to efektīva darbība, elpošana notiek pareizi, nodrošinot labu plaušu ventilāciju.