Pēdējos gados lielu uzmanību velta teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem par kustību stereotipu, muskuļu disbalansu un muskuļu spirālēm [9,10]. Muskuļu uzbudinātībai ir noteikta spirālveida secība. Muskuļu tonuss spirālēs ir ģenētiski ieprogrammēts. Izšķir posturālos muskuļus (m.triceps surae, hamstring grupa, muguras jostas daļas ekstenzori, m.quadratus luborum, m.trapezius vidējā un augšējā daļa, m.levator scapulae, m.ilopsoas, gūžsa adduktori, m.tensor fasciae latae, m.rectus femoris, vēdera slīpie muskuļi, mm.scaleni, m.sternocleidomastoideus, rokas saliecēji), kuriem ir tendence saīsināties un fāziskos (gluteālie muskuļi, m.trapeziusapakšējā daļa, m.serratus anterior, m.deltoideus, m.supraspinatus, m.infraspinatus, m.tibialis anterior, m.rectus abdominis, kakla dziļie saliecēji, roku ekstensori), kuriem ir tendence novājināties.

Veselam cilvēkam muskuļu spirāle nodrošina pareizu ķermeņa stāvokli. Arī kustību stereotips var būt pareizs tikai tad, ja nav muskuļu disbalansa un muskuļu spirāles likumi nav traucēti. Balsta- kustību aparāta, iekšējo orgānu un nervu sistēmas saslimšanas gadījumos parādās jaunas muskuļu savstarpējās saites- atipiskās spirāles, kuras funkcionē vadoties pēc slima organisma sakarībām.

Ja cilvēka ikdienas poza saistīta ar sistemātisku un ilgstošu statisko slodzi, agri un viegli veidojas atsevišķu muskuļu šķiedru lokāls hipertonuss ar sekojošu trigerpunktu aktivāciju.

Tāpēc ļoti svarīgi diagnosticēt pirmās muskuļu disbalansa pazīmes un patoloģisko kustību stereotipu veidošanos jau sākumskolas vecumā.